trešdiena, februāris 22, 2006

Ko biznesam mācīties no atvērtā koda

Pauls Grahams ir programmētājs, vairāku grāmatu autors un viens no kompānijas Viaweb (kuru 1998. gadā iegādājās Yahoo) dibinātājiem, kā arī partneris riska kapitāla uzņēmumā Y Combinator. Savā tīmekļa žurnālā http://www.paulgraham.com Grahams publicē esejas, kas galvenokārt veltītas dažādiem atvērtā koda programmatūras jautājumiem, web 2 tematikai, mārketingam un uzņēmējdarbībai. Zemāk ievietots vienas no viņa manuprāt spilgtākās esejas saīsināts tulkojums. Autors ir piektitis viņa darba publicēšanai latviešu valodā. Pārbublicēšanas gadījumā, atsaukties uz pirmavotu!

Ko biznesam mācīties no atvērtā koda.

'Paul Graham, 2005. gada augusts (Eseja veidota pēc Oscon 2005  uzstāšanās materiāliem)'

Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts atvērtā koda programmatūrai. Vēl tikai pirms desmit gadiem šķita, ka Microsoft uzsāktais uzvaras gājiens operētājsistēmu tirgū nav apturams un tam drīz padosies arī serveru tirgus. Pašlaik šķiet, ka tas tomēr nenotiks. Nesen veikā aptaujā ir secināts, ka 52% kompāniju aizvieto Windows serverus ar Linux serveriem. [1] Svarigi, manuprāt, ir tas, kuri 52% uzņēmumu ir tie, kas izmanto vai gatavojas izmantot Linux. Vismaz pašlaik - tiem, kas apgalvo, ka plāno izmantot Windows operētājsistēmu serveriem, būtu jāspēj paskaidrot, ko par serveriem viņi zin tādu, ko nezin Google, Yahoo un Amazon. Tomēr šajā esejā netiks apspriesti atsevišķi uzņēmumi vai produkti, bet gan procesi, kas veicina tādas programmatūras, kā Firefox un Linux rašanos un attīstību.

Šos procesus labāk var saprast salīdzinot atvērto kodu un tīmekļa žurnālu veidošanu (turpmāk žurnalēšana. tulk. piez. - blogging angl.). Kā jūs iespējams nojaušat – šīm parādībām ir daudz kas kopīgs.

Tāpat kā atvērtais kods, tīmekļa žurnālu veidošana ir kas tāds, ar ko cilveki nodarbojas, vienkārši tāpēc, ka viņiem tas patīk nesaņemot par to nekādu samaksu. Tāpat kā atvērtā koda urķi, tīmekļa žurnālu veidotāji konkurē ar cilvēkiem, kas to dara par naudu, bieži tos pārspējot. Kvalitātes nodrošināšanas metode šajā vidē ir tā pati, kas evolūcijā. Sistēma kvalitāti nodrošina pati. Labās lietas kļūst populāras, bet sliktās tiek ignorētas.

Amatieri

Manuprāt vissvarīgākais no jaunajiem principiem, kas būtu jāņem vērā biznesam, ir tas, ka cilvēki daudz uzņēmīgāk dara to, kas viņiem patīk. Tas gan nav nekāds jaunums. Bet, kad es apgalvoju, ka uzņēmumi to nezin, es domāju par biznesa struktūru, kas šo principu neatspoguļo. Bizness joprojām atspoguļo veco modeli, kas nāk no vārda ‘strādāt’ apzīmējuma franču valodā: travailler. Šim vārdam angļu valodā ir analogs – travail, kas tulkojumā nozīmē mocības. [2]

Lai apzīmētu cilvēkus, kas dara darbu, kas tiem patīk ar prieku, tiek lietots vārds amatieri. Tomēr ap šo vārdu pastāv tik sliktas asociācijas, ka tiek aizmirsta tā sākotnējā izcelsme. Vārds amatieris kādreiz bija pagodinošs. Bet 20 gadsimtā visi vēlējās būt profesionāļi, kas amatieri, protams, nav pēc definīcijas.

Man ir aizdomas, ka profesionālisms vienmēr ir ticis pārvērtēts – ne tikai burtiskā izpratnē kā strādāšana par naudu, bet arī tā blakus parādībās, kā formalitāte un nošķirtība. Manuprāt profesionālisms lielā mērā bija mode, ko virzīja apstākļi, kas izveidojās 20 gadsimtā. Un viens no visspēcīgākajiem apstākļiem bija “kanāli” . Interesanti, ka viens un tas pats vārds tika lietots gan produktiem, gan informācijai. Pastāvēja izplatīšanas kanāli un TV un radio kanāli.

Šo kanālu ierobežotība veidoja profesionāļu pārsvaru pār amatieriem. Pastāvēja šaurs profesionālu žurnālistu loks, un konkurence nodrošināja to, ka vidējs žurnālists ir visai labs. Turpretīm ikvienam ir iespēja izteikties tuvējā bārā. Un tāpēc vidēja persona, kas izsaka savus spriedumus bārā izklausās pēc muļķa, salīdzinot ar žurnālistu, kas raksta par attiecīgo tematu.

Tīmeklī barjera jūsu ideju publicēšanai ir pat zemāka nekā bārā. Jums nav jānopērk dzēriens. Un nav ienākšanas aiziegumu nekādā vecumā. Miljoniem cilvēku publicē tīmekļa žurnālus. To vidējais līmenis, kā jau var gaidīt, nav īpaši augsts. Un tas savukārt medijiem ir licis domāt, ka tīmekļa žurnāli nav drauds un, ka tie ir tikai modes untums.

Tomēr bieži tiek aizmirsts, ka neviens nelasa vidēju tīmekļa žurnālu. Ja vecajā ‘kanālu pasaulē’ runām par vidējo kvalitātes līmeni vēl bija kaut kāda nozīme, jo nebija pārāk liela izvēles iespēja, tad pašlaik jūs varat lasīt ko vien jums labpatīkās. Tāpēc drukātajiem medijiem nav jācīnās pret vidējo kvalitātes līmeni. Jācīnās ir ar labākajiem autoriem, kas publicē savus darbus Tīmeklī. Un tāpat, kā Microsoft, drukātie mediji bieži zaudē.

No savas lasītāja pieredzes varu teikt, ka, lai gan lielākā daļa no drukātajām publikācijām ir pieejamas Tīmeklī, es uz katriem trijiem rakstiem, ko izlasu individuālās tīmekļa lapās, izlasu vienu rakstu avīzē vai žurnālā.

Un piemēram, kad es lasu, teiksim, New York Times rakstus, es tos nekad neatrodu caur Times mājas lapu. Lielāko daļu es sameklēju caur ziņu agregatoriem kā Google News vai Slashdot vai Delicious.

Manuprāt lielākā daļa rakstu medijos ir garlaicīgi. Piemēram, ASV prezidents redzot, ka lielākā daļa vēlētāju tagad domā, ka iebrukums Irākā bija kļūdains solis, uzrunā amerikāņus, lai panāktu atbalstu. Patiesībā man nevajag dzirdēt runu, lai pateiktu, kas tajā būs. Šāda runā, vistiešākajā nozīmē, nav ziņas, jo tajā nav nekā jauna. [3]

Tāpat nekā jauna, izņemot vārdus un vietas, nav lielākajā daļā “ziņu”, kas ir par visu kas pasaulē sagājis šķērsām. Nolaupīts bērns; noticis tornado; nogrimis prāmis; kādu sakodusi haizivs; avarējusi lidmašīna. Ko jūs iemācaties par pasauli no šiem stāstiem? Pilnīgi neko! Tie ir tikai dati. Tas, kas padara tos interesantus, padara tos arī nebūtiskus.

Tāpat arī programmatūrā – ja profesionāļi izstrādā štruntus, nav nekāds brīnums, ka amatieri to izdara labāk. ‘Dzīvojot un elpojot’ vienā kanālā, ja jūs esiet atkarīgi no oligopola, jums sāk veidoties slikti ieradumi, kurus grūti pārvarēt kad jums pēkšņi parādās konkurence. [4]

Darba vietas

Vēl viena lieta, kas ir kopēja tīmekļa žurnāliem un atvērtā koda programmatūrai ir tā, ka šīs lietas rada cilvēki, kas strādā mājās. Tas nepārsteidz. Bet tam vajadzētu. Faktiski tas atbilst situācijai, kad mājās uztaisīta lidmašīna notriec iznīcinātāju F-18. Uzņēmumi tērē miljonus lai uzbūvētu biroju ēkas tikai vienam nolūkam: lai tās būtu vieta kur strādāt. Un tomēr – cilvēki strādājot mājās, kas bieži vien nav pat plānotas kā vietas darbam, paveic vairāk. Tas pierāda to, par ko daudziem jau ir radušās aizdomas. Vidējs birojs neveicina darba padarīšanu. Un lielai daļai iemeslu tam, kāpēc biroji ir slikti, ir sikne ar profesionālismu. Biroju sterilitātei būtu jāmudina darboties efektīvi. Bet mudināšana darboties nav tas pats, kas reāls darbs.

Pavisam cita situācija ir vērojama jaunajos uzņēmumos. Bieži jauno uzņēmumu dzīve sākas vienkārši dzīvoklī. Smilškrāsas kastīšu vietā tur ir mēbeles, kas pirktas jau lietotas. Cilvēki strādā dīvainos darbalaikos, valkā ikdienišķu apģērbu. Viņi darba laikā sērfo pa tīmekli, kur vien vēlas, nedomājot par to, cik tas ir ‘piemēroti darbam’. Možās, laipnās parasto biroju valodas vietā var dzirdēt pikantu humoru. Un jūs ziniet? Uzņēmumi šajā attīstības fāzē bieži ir visproduktīvākie savā pastāvēšanas laikā.

Varbūt tā nav tikai sagadīšanās. Var būt ir kādi profesionālisma aspekti, kas nes zaudējumus.

Man visdemoralizējošākais tradicionālā biroja aspekts liekas tas, ka tur jāatrodas noteiktā laikā. Patiesībā uzņēmumos ir tikai daži cilvēki, kuru atrašanās savā darba vietā noteiktā laikā ir svarīga. Īstais iemesls, kāpēc lielākā daļa darbinieku strādā fiksētas stundas ir tas, ka uzņēmumi nevar izmērīt darbinieku produktivitāti.

Galvenā ideja, uz kuru balstās ‘biroja stundu’ prakse, ir tāda, ka, ja nav iespējams piespiest cilvēkus strādāt, tad viņiem vismaz var liegt priecāties. Ja darbiniekiem ir jābūt biroja ēkā noteiktu stundu skaitu katru dienu un viņiem nav atļauts nodarboties ar 'ārpusdarba' lietām, tad teorētiski viņiem šajā laikā vajadzētu strādāt. Teorētiski. Prakse parāda, ka darbinieki tomēr lielāko daļu sava laika pavada ‘nekurzemē’ – proti stāvoklī, kurā viņi nedz strādā, nedz arī gūst prieku. Ja pastāvētu iespēja izmērīt, cik cilvēki patiesībā izdara, tad daudzi uzņēmumi fiksētās darba stundas varētu atcelt. Vadītāji varētu vienkārši teikt: jums ir jāizdara tas un tas. Dariet to, kad vien jums ienāk prātā. Ja jums nepieciešams runāt ar citiem, jums būtu jābūt uzņēmumā noteiktā laikā, pretējā gadījumā – mums vienalga. Tas varbūt var likties utopiski, bet tieši to mēs teicām cilvēkiem, kas nāca strādāt uz mūsu uzņēmumu. Mums nebija fiksētu darba stundu. Piemēram es nekad neierados darbā pirms 11 no rīta. Bet tas nenozīmē, ka mēs centāmies būt augstsirdīgi. Mēs teicām: ja tu šeit strādā, mēs sagaidām, ka tu daudz padarīsi. Un nemēģini mūs piemuļķot vienkārši daudz laika pavadot birojā. Problēma ar fiksētā darba laika modeli ir ne tikai tajā, ka tas ir demoralizējošs, bet arī tajā, ka cilvēki, kas izliekas strādājam, traucē tos, kas tiešām strādā. Esmu pārliecināts, ka šis modelis ir galvenais iemesls tam, kāpēc lielās organizācijās ir tik daudz tikšanos. Rēķinot uz vienu strādājošo, lielās organizācijas paveic visai maz. Un visiem šiem cilvēkiem, tomēr ir jāsēž uz vietas birojā vismaz astoņas stundas. Situācijā, kas vienā pusē tiek likts iekšā daudz, bet otrā ārā nāk tik maz – starpībai kaut kur ir jāpaliek. Tikšanās ir galvenais mehānisms, kas patērē šo starpību.

Vienu gadu es strādāju parastā ‘no deviņiem līdz pieciem’ darbā un atceros to dīvaino, ērto sajūtu, kas rodās tikšanos laikā. Es strādāju par programmētāju. Man likās, ka uz mana galda atrodas iedomāta čeku iekārta, kas izdrukā dolāra čeku katras divas minūtes, lai ko es arī darītu. Pat laikā, kamēr es apmeklēju labierīcības. Bet tā kā iedomātā mašīna visu laiku darbojās, man likās, ka man visu laiku vajadzētu strādāt. Un šajā situācijā tikšanās likās lieliski relaksējošas. Tās skaitijās tāds pats darbs kā programmēšana, bet bija daudz vieglāks. Viss ko vajadzēja darīt bija sēdēt un izskatīties uzmanības pilnam. Tikšanās ir kā opiāts ar grupveida iedarbību. Tāds pats man šķiet e-pasts, tikai mazākā mērogā. Pie tam – e-pasta gadījumā vēl papildus izmaksas saistās ar fragmentāciju – tas salauž cilvēku dienu smalkos gabaliņos. Pārāk mazos, lai tie būtu noderīgi.

Ir grūti noteikt, cik slikta ir kāda prakse, kamēr nav ar ko to salīdzināt. Un tas ir iemesls, kāpēc atvērtais kods, un dažos gadījmos arī ‘tīkla žurnalēšana’ ir tik svarīgi. Tas parāda mums, kāda izskatās īstā pasaule.

Mūsu uzņēmums pašlaik finansē astoņas jaunas uzņēmējsabiedrības. Kāds draugs man vaicāja par šo uzņēmējsabiedrību biroju telpām un likās ļoti pārsteigts, kad es teicu, ka viņi strādā no vietām, kuras ir atraduši par piemērotām savu dzīvokļu īrei. Tomēr šo soli mēs nespērām lai ietaupītu naudu. Mēs to darījām, jo gribējām lai programmatūra, ko izstrādā šie uzņēmumi ir kvalitatīva. Strādāšana neformālās telpās ir viena no lietām, ko jaunie uzņēmēji dara pareizi, paši to neapzinoties. Tiklīdz jūs tiekat pie biroja – jūsu darbs un dzīve sāk nošķirties. Tā ir viena no profesionālisma atslēgas pazīmēm. Darbam un dzīvei jābūt nošķirtiem. Bet tas, esmu pārliecināts, ir kļūdaini.

No lejas uz augšu

Trešā lielā mācība, ko mums sniedz atvērtais kods un tīkla žurnalēšana ir tā, ka idejas kā burbuļi ceļas no apakšas. Abas šīs kustības darbojas tāpēc, ka cilvēki dara to, ko vēlas un rezultātā labākās lietas kļūst populāras.

Vai tas neskan pazīstami? Jā! Tāpēc, ka tas ir tirgus ekonomikas pamatprincips. Ironiski, jo lai arī atvērtā koda programmatūra un tīkla žurnāli tiek piedāvāti bez maksas, šīs pasaules līdzinās tirgus ekonomikām, tajā pašā laikā – lielākā daļa uzņēmumu, kas runā par brīvā tirgus vērtībām, darbojas kā komunistu pārvaldītas valstis.

Ir divi spēki, kas kopā virza kopējo dizainu: idejas, ko darīt tālāk un kvalitātes kontrole. Kanālu ēras laikā abi šie spēki darbojās no augšas uz leju. Piemēram – avīžu redaktori deva uzdevumus reportieriem un pēc tam laboja viņu rakstīto.

Atvērtais kods un tīkla žurnalēšana parāda mums, ka sistēmai nav obligāti jāstrādā šādā veidā. Idejas un kvalitātes kontrole var plūst no lejas uz augšu. Un abos gadījumos – rezultāti vairs nav tikai pieņemami. Piemēram, atvērtā pirmkoda programmatūra ir drošāka tieši tāpēc kā tā ir atvērta. Jebkuram ir iespēja meklēt tajā kļūdas.

Jaunie uzņēmumi

Tātad šīs, manuprāt ir trīs lielās mācības, ko atvērtais kods un tīmekļa žurnalēšana sniedz biznesam: (1) cilvēki cītīgāk strādā pie lietām, kas viņiem patīk, (2) standarta biroju vide ir ļoti neproduktīva, (3) no lejas uz augšu sistēma bieži strādā labāk, nekā no augšas uz leju. Šajā brīdi es vari iedomāties vadītājus, kas saka: par ko gan viņš melš! Kāds mums labums zināt to, ka mūsu programmētāji būs produktīvāki strādājot paši ar saviem projektiem? Man vajag lai viņi kustina savas sēžamvietas šeit un strādā pie mūsu programmas 3.2 versijas, pretējā gadījumā izlaišanas termiņu mums nāksies pararināt bezgalīgi. Un tā ir taisnība. Vidēja līmeņa menedžerim labums no spēkiem kurus aprakstīju ir tuvs nullei. Kad es apgalvoju – bizness var mācīties no atvērtā koda, es nedomāju, ka to var kāds specifisks bizness. Es domāju, ka bizness var mācīties par jaunajiem apstākļiem tāpat, kā tas notiek ģenētikā. Es neapgalvoju, ka uzņēmumi var kļūt gudrāki, tikai to, ka tie kas neadapēsies izmirs.

Kā izskatīsies biznesa pasaule, kas būs asimilējusi atvērtā koda un tīkla žurnalēšanas mācības? Domāju, ka būtisks apstāklis, kas ierobežo mūsu iespējas redzēt biznesa nākotni ir pieņēmums, ka cilvēkiem, kas strādā jūsu labā ir jābūt darbiniekiem. Es domāju par to, kas notiek dziļāk. Uzņēmumam ir zināms naudas daudzums un tas maksā šo naudu darbiniekam, cerībā, ka viņš radīs kaut ko pietiekoši vērtīgu, lai uzņēmums segtu izmaksas un nopelnītu. Tomēr ir arī citi veidi, kā organizēt šīs attiecības. Tā vietā, lai kādam maksātu algu, kāpēc nemēģināt to investēt. Tad - tā vietā lai nāktu uz darbu, šis cilvēki varēs strādāt kur vien vēlas ar saviem projektiem. Tā iemesla dēļ, ka tik maz no mums zina, ka pastāv alternatīvas, mums nav nojausmas par to, cik daudz labāk šāda sistēma darbotos salīdzinot ar tradicionālajām nodarbinātājs-nodarbinātais attiecībām. Mūsu nodarbinātājs-nodarbinātais attiecības joprojām satur krietnu devu no kunga-kalpa attiecību DNS ķēdes.

Man nepatīk būt nevienā šo attiecību galā. Es varu strādāt vaiga sviedros lai izpatiktu klientam, bet man ļoti nepatīk darīt kaut ko tāpec, ka ‘boss tā teica’. Un būt par bosu arī ir frustrējoši – pusi laika vienkāršāk ir tikai darīt lietas pašam, nekā panākt lai kāds to dara tavā vietā. Es labprātāk darītu jebko citu, nevis rakstītu vai saņemtu darba novērtēšanas atskaiti. Pa virsu savai mazsološajai izcelsmei, nodarbinātības modelis ir akumulējis daudz liekā. Lietu saraksts, par kurām ir aizliegts jautāt darba intervijās pašlaik ir tik garš, ka ērtības labad es pieņemšu, ka tas ir bezgalīgs. Arī birojā attiecību veidošana līdzinās staigāšanai pa naža asmeni. Pastāvīgi jāizvairās pateikt, vai izdarīt ko tādu, kas novedīs uzņēmumu tiesā. Un lai Dievs jums palīdz, ja esat nolēmuši kādu atlaist. Nekas neparāda skaidrāk to, ka darba devēja-darba ņēmēja attiecības nav parasts ekonomiskais modelis, kā tas, ka uzņēmumi tiek iesūdzēti tiesā par darbinieku atlaišanu. Jebkurās skaidrās ekonomiskās attiecībās jums ir brīvība darīt to, kas jums labpatīkās. Ja vēlaties pārtraukt iepirkt tērauda caurules no viena piegādātāja un sākt iepirkt no kāda cita, jums neviens neliks paskaidrot kāpēc. Neviens nevar jūs apvainot par to, ka jūs esat netaisnīgi mainījuši cauruļu piegādātājus. Taisnīgums implicē sava veida paternālas attiecības, kas nav attiecības starp līdzvērtīgiem. Lielākā daļa no juridiskajiem ierobežojumiem nodarbinātājiem ir domāti, lai aizsargātu darba ņēmējus. Bet jūs nevarat veikt kādu rīcību, nerēķinoties ar sekām. Jūs nevarat sagaidīt no darba devējiem tēvišķu aizbildniecību pār darbiniekiem, nenostādot darbiniekus bērnu lomā. Un tas šķiet slikts virziens, kurā doties. Nākošreiz, kad esat lielpilsētā, ieejat galvenajā pasta ēkā un pavērojiet darbiniekus un viņu ķermeņu valodu. Viņu arodbiedrība ir panākusi algu līmeņa paaugstināšanu un darba apstākļu uzlabošanu līdz tādam līmenim, ka jebkurš iepriekšējo paaudžu pasta sistēmas darbinieks viņus apskaustu. Un tomēr tādēļ viņi neliekas laimīgāki. Tas ir demoralizējoši būt paternālisku attiecību saņemošajā pusē, lai cik labi būtu nosacījumi. Pajautājiet to jebkuram tīnim.

Es redzu trūkumus nodarbinātāja-nodarbinātā attiecībās tāpēc, ka esmu bijis abās pusēs cita veida attiecībās – investors – dibinātājs. Es neteiktu, ka tas ir pilnīgi ideāls modelis. Kad uzsāku savu biznesu kā uzņēmuma dibinātājs, domas par mūsu investoriem bija tās, kas neļāva man naktīs gulēt. Un pašlaik, kad esmu investors, doma par jaunajiem uzņēmumiem kuros esmu ieguldījis līdzekļus tāpat neļauj man aizmigt. Visas sāpes, lai ar kādām problēmām jūs nesastaptos, joprojām ir aktuālas. Bet sāpes ir mazākas, kad tās nav saistītas ar aizvainojumu. Man bija tā nelaime piedalīties zināmā mērā kontrolētā eksperimentā. Pēc tam, kad mūsu uzņēmumu iegādājās Yahoo. Es sāku tur strādāt. Es darīju tieši tos pašus darbus, ko līdz tam, izņemot to, ka man tagad bija bosi. Un par šausmām sev atklāju, ka es sāku rīkoties kā bērns.

kā norāda atvērtā koda un tīkla žurnalēšanas piemēri, lielākā priekšrocība, kas investīcijām ir pār nodarbinātību, ir tā, ka cilvēki kas strādā ar saviem projektiem ir daudz produktīvāki. Un jaunajos uzņēmumos projekts ir savs divās nozīmēs – radošā un ekonomiskā. Google ir viens no retajiem piemēriem, kad liels uzņēmums spēj izmantot augstāk aprakstītos spēkus. Viņi ir pacentušies padarīt savus birojus mazāk sterilus, kā parastajās kastīšu ēkās. Viņi dod saviem darbiniekiem pietiekoši lielas iespējas akciju iegādei, lai veidotu ko līdzīgu jaunizveidoto uzņēmumu darbinieku apmaksas sistēmai. Kāpēc gan neļaut cilvēkiem 100% sava laika patērēt saviem pašu projektiem un tā vietā, lai mēģinātu aptuventi izmērīt viņu radīto vērtību, maksāt viņiem tirgus cenu. Neiespējami? Bet tieši to dara ‘riska kapitālisti’. Vai es apgalvoju, ka nevienam vairs nav jābūt nodarbinātājam un visiem būtu jāveido savi uzņēmumi? Protams nē! Bet to varētu darīt vairāk cilvēki, nekā pašlaik. Pārsteidzoši daudz jaunu cilvēku beidz augstskolu ar domu – kā dabūt labu darbu. Patiesībā viņiem būtu jādomā – kā darīt kaut ko vērtīgu. Darbs uzņēmumā ir viens no veidiem, kā to darīt, tomēr ambiciozākie sēu labāk sevi realizēt, saņemot naudu no investora, nevis no darba devēja.


Urķi uzskata, ka bizness ir domāts tiem, kam ir grāds ekonomikā. Bet biznesa administrēšana nav tas, ar ko jānodarbojas jaunajos uzņēmumos. Tur ir jānodarbojas ar biznesa veidošanu. Un pirmajā etapā tā visbiežāk ir produktu radīšana – proti urķēšana. Tā ir grūtākā daļa. Jo ir daudz grūtāk, izveidot kaut ko, kas cilvēkiem patiks, nekā paņemt kaut ko kas patīk cilvēkiem un pelnīt ar to naudu. Vēl viens apstāklis, kas attur cilvēkus no biznesa uzsākšanas ir risks. Tiem, kam ir bankas kredīts dzīvoklim un bērni ir krietni jāpadomā pirms riskēt. Bet lielākajai daļai jauno urķu nav ne viens ne otrs. Bez tam – ņemot vērā atvērtā koda un tīmekļa žurnalēšanas piemēru, jums tas patiks labāk pat tajā gadījumā, ja jums neizdosies. Tā vietā, lai ietu uz biroju un darītu to, ko jums liek, jūs strādāsiet sev.

Iespējams ilgtermiņā, spēkiem, kas virza atvērto kodu un tīmekļa žurnalēšanu izdosies sagraut vecās paternaliskās nodarbinātājs-nodarbinātais attiecības un aizvietot tās ar skaidrām un tīri ekonomiskām attiecībām starp vienlīdzīgiem.


Piezīmes

[1] Forrester Research aptauja, kas publicēta Business Week 2005. gada 31. janvārī. Dažiem likās, ka nepieciešams mainīt serveri, lai izmantotu citu operētājsistēmu

[2] Radies no latīņu vārda trepalium- moku rīka kas tā saukts, jo sastāvēja no 3 daļām. Nezinu kā šīs trīs daļas lietotas. Vārdam ceļot (“travel” angl.) ir tā pati izcelsme.

[3] Tās būtu ziņas lielākā mērā, ja ASV prezidents sniegtu atbildes uz jautājumiem preses konferencē.


[4] Viens no laikrakstu nekompetences indikatoriem ir tas, ka daudzviet ir jāreģistrējas, lai lasītu ziņas. Man vēl nav izdevies atrast nevienu tīmekļa žurnālu ar tik muļķīgiem noteikumiem.

[5] Beigās viņi akceptēja rakstu, bet tas prasīja tik ilgu laiku, ka žurnāla sadaļa, kurā to gribēju ievietot reorganizācijas gaitā bija pazudusi.

[6] Vārds “boss” ir radies no Holandiešu baas, kas nozīmē saimnieks.


Tulk. Gatis Špats